Haralda Kalniņa dzīvesstāsts sākās 1911. gada 22. jūlijā Pēterburgā. Viņa māte Helēne Kalniņa bija vāciete, tēvs Kārlis Kalniņš - latvietis. Ģimenē bija divi bērni – Rolands un Haralds. Brālītis bija pusotru gadu vecāks. Abi ļoti labi sapratās. Jau bērnībā viņi apzinājās, ka vēlas būt Dieva Vārda sludinātāji. Ģimenē Haralds iemācījās vairākas valodas - vācu, latviešu, krievu un no vecmāmiņas - franču valodu.

Kad Haraldam bija 5 gadi, ģimene atgriezās tēva dzimtenē – Latvijā. 

Abi zēni vēl bija pusaudži, kad tēvs saslima un drīz aizgāja mūžībā. Arī brālis Rolands astoņpadsmit gadu vecumā, pēc neilgas slimības, tika aizsaukts no šīs dzīves. Haralds ar māmiņu palika divi vien.

Pēc vidējās izglītības iegūšanas Latvijā, 1933. gadā Haralds sāka teoloģijas studijas Šveicē, Pilgermission St.Chrischona, Bettingen/Basel. Viņš bija Dievam no sirds pateicīgs par šiem studiju gadiem.

Pirmie vēl nedrošie soļi sludināšanas darbā iesākās Elzasā, Francijā, mācītāja Rozenštīla (Rosenstiel) vadībā. Haralds Kalniņš bija vikārs un jaunatnes darba sekretārs.

Kad pie apvāršņa arvien draudīgāk sāka savilkties Otrā Pasaules kara mākoņi, Haralds Kalniņš atgriezās Latvijā, kur viņu sagaidīja māmiņa.

Viņš sāka strādāt kā palīgmācītājs un jaunatnes darba vadītājs (kā palīgs mācītājam Kristapam Freimanim) ev. lut. Betānijas draudzē Jelgavā.

 
Tur viņš iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Dzidru, apprecējās, bet pēc divu gadu kopdzīves smaga slimība lika Dzidrai  šķirties no šīs dzīves, atstājot vīru un 8 mēnešus veco meitiņu.

Sākās Otrais Pasaules karš, arī Haralds Kalniņš tika mobilizēts un nokļuva Latviešu leģiona 5. robežapsardzes pulka 19. divīzijā, kur viņu norīkoja par latviešu armijas daļas mācītāju un tulku štābā.

Beidzoties karam, gūstekņi tika izsūtīti uz Padomju filtrācijas nometnēm. Haralds Kalniņš  nonāca Gruzijā, kur smagā darbā aiz dzeloņdrātīm pagāja pusotrs gads. Arī gūsta laikā Dievs brīnišķi viņu pasargāja un uzturēja pie dzīvības. Smagajā situācijā  pārējie izsūtītie labprāt klausījās vēsti par Jēzu. Pat šeit viņi kopīgi baudīja Svēto Vakarēdienu, kas tajos apstākļos sastāvēja no rupjmaizes gabaliņa un tējas.

Šajā sakarā gribētu pieminēt divus īpašus piedzīvojumus. Izsūtītie arvien bija izsalkuši, jo ēdiens nekad nebija pietiekošs. Kādu dienu, izejot darbā ārpus nometnes, kalnu upes malā Haralds pamanīja zemē divas olas. Visi pārējie bija pagājuši garām, tās neredzot. Sākumā viņam likās, ka tā ir halucinācija, bet, paņemot rokās, tās tiešām izrādījās vārītas olas. Tā bija Dieva dāvana.

Vēl kāds gadījums. Viendien dzeloņdrāšu žogam tuvojās kāda sieviete un māja, lai viņš pienāk tuvāk.  Iespiedusi viņam rokās nelielu sainīti, viņa steidzīgi devās prom. Sainītī bija maizes garoziņas, kas tajos apstākļos garšoja labāk par torti. Tik brīnišķi Tas Kungs paēdināja un stiprināja ticībā savu bērnu.

Pēc amnestijas 1946.gada rudenī Haralds Kalniņš drīkstēja atgriezties mājās. Tā kā Latvijā bija mācītāju trūkums, jau nākamās svētdienas rītā viņš kāpa kancelē un sludināja. Vai Dieva ceļi nav brīnišķīgi?!

1949.gadā 7 gadu vecumā Tas Kungs aizsauca mūžībā viņa meitiņu Ingrīdiņu, kurai bija iedzimta nieru slimība.

1951. gadā  Haralds Kalniņš tika ordinēts Latvijas ev. lut. Baznīcas mācītāja pakāpē. Šo dievkalpojumu Doma baznīcā vadīja arhibīskaps Gustavs Tūrs.
 
Haralds Kalniņš kā mācītājs savulaik deviņus gadus kalpoja Rīgas Brāļu draudzē. Tur kalpojot, Reliģisko Lietu Padome divas reizes viņam atņēma mācītāja tiesības. Šai iestādei nepatika lielais ļaužu pieplūdums, kuri pulcējās jau stundu pirms dievkalpojumiem, lai ieņemtu sēdvietas. Pēc pusgada, saņemot atpakaļ mācītāja apliecību un tiesības sludināt, Haralds Kalniņš drīkstēja kalpot ne tuvāk kā 100 km no Rīgas. Sekoja svētīgs darbs vairākās lauku draudzēs.

Jāņem vērā, ka tajos  gados mūsu valstī un visā Padomju Savienībā valdīja ateisms ar saukli „Reliģija ir opijs tautai” un tika darīts viss, lai to iznīcinātu. Tas apgrūtināja aktīvu reliģisko dzīvi, jo valdošie spēki dažādā veidā centās iznīdēt ticību.
Daudzi dievnami draudzēm tika atņemti, tika aizliegts darbs ar bērniem, jebkura jauniešu pulcēšanās tika uzskatīta par pretvalstisku. Mācītājiem bija jāmaksā milzīgi nodokļi (līdzīgi kā spekulantiem), un, ja ne draudzes locekļu nesavtība, kuri palīdzēja šos nodokļus nomaksāt, nebūtu iespējams strādāt. Viss liecināja par to, ka velns visiem spēkiem mēģina iznīcināt Dieva valstības darbu. Arī šajās situācijās mēs bieži piedzīvojām, ka Tas Kungs ir dzīvs un palīgs bēdu laikā!

Politiskajam klimatam nedaudz atmaigstot, 1965. gadā mācītājs Haralds Kalniņš tika aicināts uzņemties mācītāja darbu Rīgas Jēzus ev. lut. draudzē, kur viņa priekšgājējs, paralēli latviešu draudzei, bija vadījis arī nelielu vācu tautības grupu, bet tikai aiz slēgtām durvīm.

Sakarā ar amnestiju Latvijā sāka iebraukt vācu tautības ļaudis no Padomju Savienības (tie, kas līdz karam bija dzīvojuši dažādās vietās Krievijā, Ukrainā, Pievolgā un vairs nedrīkstēja  atgriezties savās mājās), lai apmestos šeit uz dzīvi. Haralds Kalniņš gribēja būt mācītājs arī šiem vācu tautības ticīgajiem, tikai legāli un atklāti. Paldies Dievam, šī atļauja tika saņemta un tā no 1966. gada paralēli latviešu ev. lut. Jēzus draudzei, nodibinājās arī vācu ev. lut. Jēzus draudze, kurā bija līdz 300 draudzes locekļu.

Vācu ticīgie no Latvijas priecīgi rakstīja saviem tuviniekiem Padomju Savienībā, ka šeit ir dievnami un notiek dievkalpojumi. Haralds Kalniņš sāka saņemt ielūgumus apmeklēt ticīgos dažādās Padomju Savienības vietās. Būdams kādas delegācijas sastāvā, kas devās uz konferenci Budapeštā, viņš iegriezās Reliģisko Lietu Padomē Maskavā (tā bija iestāde, kas no valsts puses pārzināja visu reliģisko darbību Padomju Savienībā), parādīja šīs vēstules ar ielūgumiem un lūdza atļauju apmeklēt vācu tautības ticīgos Padomju Savienībā. Atbilde bija: „Mums nekas nav pretī”. Tas bija par maz, jo tajā laikā neviens mācītājs nedrīkstēja apmeklēt draudzes un sprediķot bez atļaujas.

Apmēram pēc pusgada Haralds Kalniņš saņēma no Maskavas jautājumu: „Vai jūs vēl gribat apmeklēt vācu ticīgos un kurās vietās Padomju Savienībā?” Tas bija Dieva brīnums, Dieva atbilde, durvis, kuras atvēra Tas Kungs!

Tas, ko Haralds Kalniņš bija saņēmis kā vēlējumu no ticības brāļiem, sāka piepildīties. Tā tika iesākts šis lielais darbs Padomju Savienībā.

Katrā vietā, kuru viņš apmeklēja, pulcējās ticīgie, bet viņiem trūka garīgo vadītāju, Bībeļu un citas literatūras. Viss bija jāsāk no nulles. Kopīgi ar brāļiem tika nolemts veidot draudzes, izvēlot no ticīgo vidus divus vai trīs spējīgākos brāļus, kuri varētu kalpot ar Vārdu. Tos tad arī Haralds Kalniņš ordinēja šim darbam. Daudzi no viņiem bija Dieva Gara vadīti un atbilda mācītāja amatam. Draudzēs valdīja stingrs piētisms. Viņi pulcējās vai nu privātās mājās vai kapos. Jāuzsver, ka šie cilvēki nekad nelūdza pēc humānās palīdzības, bet no sirds vēlējās atkal dzirdēt Dieva Vārdu un saņemt Bībeles.

Skaita ziņā dibinātās draudzes bija ļoti dažādas. Lielākā draudze bija Kazahstānas pilsētā Karagandā - ap 2000 draudzes locekļu.

Darbs nebija viegls, nācās pārvarēt daudz grūtību, arī no vietējām varas iestādēm, kuras traucēja un negribēja pieļaut Dieva darbu, bet Tas Kungs deva vajadzīgo spēku. Īpaši vēlos pieminēt trīs cilvēkus, kuri ar savu priekšzīmīgo darbu palīdzēja un veicināja, lai vācu luterāņu draudžu izkļūšana no aizmirstības tumsas tiktu atzīta starptautiskā mērogā. Tie bija Luterāņu Federācijas sekretārs Dr. Pauls Hansens, Luterāņu  Federācijas ģenerālsekretārs Dr. Karls Mau un Vācijas Demokrātiskās Republikas bīskaps Dr. Heinrihs Ratke (Rathke), kuri vairākkārt pavadīja Haraldu Kalniņu braucienos pie vācu draudzēm, tā palīdzēdami vienot šīs izkaisītās draudzes.

Sevišķi liels prieks bija iespēja caur Vispasaules Luterāņu Federāciju saņemt pirmo Bībeļu sūtījumu, kas pienāca Maskavā. Pārstāvji ieradās tur, lai kopīgi šo dārgo sūtījumu – Dieva Vārdu - sadalītu draudzēm. Nevarēja iedomāties lielāku prieku, kad viņi Bībelēm pilniem koferiem atgriezās mājās!

Ja domājam par tā laika palīdzības akcijām, tad ar pateicīgām sirdīm jāpiemin organizācijas Martin Luther Bund pārstāvi P. Šellenbergu (P. Schellenberg) un viņa līdzstrādniekus garīgās literatūras sūtīšanā.

1981. gadā Tallinā notika Luterāņu Federācijas konference, kurā mācītājs Haralds Kalniņš tika ordinēts par superintendentu ar bīskapa tiesībām vācu draudžu aprūpei Padomju Savienībā.

Visu laiku norisinājās zināma cīņa starp Haraldu Kalniņu un Reliģisko lietu padomi Maskavā, kura gan atļāva apmeklēt draudzes, bet negribēja atzīt tās kā Baznīcu. Tad pienāca brīdis, par kuru tik ilgi bijām lūguši. 1988. gadā Maskavas Reliģisko Lietu padomē Haraldam Kalniņam vaicāja: „Kā jūs gribētu nosaukt draudzes, kuras apkalpojat Padomju Savienībā?” Bez ilgas domāšanas sekoja atbilde: „Vācu ev. lut. baznīca Padomju Savienībā”. 1988. gada rudenī mācītājs Haralds Kalniņš tika introducēts kā Vācu ev. lut. baznīcas bīskaps Padomju Savienībā (DELKSU). Bīskapa kanceleja atradās Rīgā, Jēzus baznīcā.
Draudžu skaits pieauga. Bija jādomā par vienotu dziesmu grāmatu. Bīskaps H.Kalniņš strādāja pie tās sastādīšanas un 1989. gadā Maskavā tā tika iespiesta. Tika izdots arī Baznīcas Kalendārs. Sāka iznākt žurnāls „Der Bote” (‘Vēstnesis’) . Visa literatūra tika izsūtīta draudzēm. Tajā laikā bīskapam bija kontakts jau ar vairāk nekā 500 draudzēm.
 
Bīskaps Haralds Kalniņš nodibināja Vācu ev. lut. Baznīcas Padomju Savienībā teoloģisko semināru Rīgā, kurā varēja mācīties spējīgākie brāļi no visām draudzēm. Tā kā daudzu vācu valodas zināšanas bija nepietiekamas, seminārā bija arī nodrošināts tulkojums. Profesors Krečmars (G. Kretschmar) no Vācijas izteica vēlēšanos palīdzēt Vācu baznīcas darbā Padomju Savienībā. Viņš kā docents un vēlāk kā rektors darbojās teoloģiskajā seminārā.
 
Šo atskatu beidzot, pateicībā jāpiemin Dieva vadība un sargājošais spēks. Sliktās veselības dēļ bīskaps Haralds Kalniņš ar prieku šo viņam savā laikā uzticēto darbu līdzīgi stafetes zizlim nodeva tiem, kas šo darbu turpina. Īpaši vēlos izcelt darba turpinātāju G.Krečmaru (G. Kretschmar), kas savā laikā brīvprātīgi piedāvāja savu palīdzību un pierādīja sevi kā daudzpusīgu un uzticīgu darbinieku.

Baznīcas vadības maiņa notika 1993. gada rudenī, Haraldam Kalniņam paturot bīskapa amatu Vācu ev. lut. Baznīcā Latvijā. Šo darbu kā mācītājs sešām draudzēm viņš turpināja līdz pat savai aiziešanai Mūžībā.

1994. gadā no Vartburgas Teologijas semināra ASV (Wartburg Theologial Seminary) bīskaps Haralds Kalniņš saņēma goda doktora grādu  (Doctor of Divinity Honoris Causa).

1995. gadā bīskapam H. Kalniņam tika pasniegts Vācijas Federatīvās republikas lielais Atzinības krusts (Das grosse Verdienstkreuz des Verdienstordens der Bundesrepublik Deutschland).

Gribētu, lai šī biogrāfija, šis dzīves stāsts kalpotu Dieva slavai un godam, jo Tas Kungs sava bērna dzīvē bija darījis lielas lietas. Dievam vien par visu pateicība un pielūgšana!

To izteic Vārds no 5. Mozus 32:3:
„Jo es slavēšu Tā Kunga Vārdu: dodiet godu mūsu Dievam!” Āmen.

P.S.  Šī biogrāfija nebūtu pilnīga, ja es nepieminētu mūsu laulību un ģimenes dzīvi. Mēs salaulājāmies 1959. gadā. Mūs vienoja 38 laulībā pavadīti gadi. Tie bija brīnišķīgi gadi. Dievs mums dāvināja  4 bērnus - 3 meitas un dēlu.

Neskatoties uz ļoti saspringto ikdienu, mans mīļais vīrs arvien atrada laiku būt kopā ar bērniem. Jau no mazotnes viņi iepazina Jēzu, gan klausoties Bībeles stāstus, kopā esot dievkalpojumos, gan vērojot savu vecāku dzīvi.

Mūsu namā bija ierasts, ka no rīta arvien kopīgi lasījām Lozunga vārdu un ar lūgšanu šķīrāmies. Sestdienas vakaros bija kopīgas vakarlūgšanas. 

Varam būt pateicīgi, ka visi mūsu bērni Jēzu Kristu ir piedzīvojuši kā savu Glābēju un Pestītāju. Divi mūsu znoti ir mācītāji,12 mazbērni  un 22 mazmazbērni jau no mazotnes tiek audzināti bijībā pret mūsu Kungu!

Dievam vien lai ir gods par visu!